Aizvērt
Dermaclinic
Lv Ru En

ATRODI MŪS

Skanstes iela 50, 3. stāvs, Rīga, LV-1013, Latvija.

Karte

SAZINIES AR MUMS

TĀLRUNIS +371 67 847 102

MOB. TĀLR. -

MOB. TĀLR.

FAKSS -

E-PASTS dermaclinic@vc4.lv

Darba laiks

PIRMDIENA 09:00 - 19:00

OTRDIENA 09:00 - 19:00

TREŠDIENA 09:00 - 19:00

CETURDIENA 09:00 - 19:00

PIEKTDIENA 09:00 - 19:00

SESTDIENA x

SVĒTDIENA x

Seko mums

Facebook Twitter Draugiem Youtube

Intervija ar dermatovenerologu Alekseju Zavorinu.''Pusaudži Latvijā slimo arī ar sifilisu – slimība nav zudusi!''

''Mans uzdevums kā ārstam ir iedrošināt pusaudžus vērsties pēc palīdzības. Svarīgi atcerēties, ka no 14 gadu vecuma bērni pie ārsta var doties bez vecākiem,'' aicina ''Veselības centrs 4'' filiāles ''Dermatoloģijas klīnika'' ādas un seksuāli transmisīvo slimību speciālists Aleksejs Zavorins. Viņaprāt, to zināt ir svarīgi, lai bailēs no ģimenes reakcijas netiktu ielaistas nopietnas slimības, piemēram, seksuāli transmisīvās.

Dr. Aleksejs Zavorins strādā arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā (BKUS). Darba gaitas BKUS Aleksejs Zavorins sāka vairāk nekā pirms gada, lai strādātu Reto slimību centrā un pieņemtu pacientus ar retām ādas saslimšanām. Taču lielākā darba dienas daļa ārstam paiet ''Veselības centrs 4'' filiālē ''Dermatoloģijas klīnika'', kur viņa darbs ir ļoti plašs – saistīts ne tikai ar pusaudžiem un STS.

''Kolēģi no BKUS mani uzaicināja strādāt kā ādas un seksuāli transmisīvo slimību (STS) speciālistu puišiem. Domāja – seksuāli transmisīvo slimību jomā meitenēm konsultācijas sniedz ginekologi, taču puiši palikuši novārtā, un es varētu šajā jomā strādāt ar puišiem. Iespējams, no manis kā no vīrieša puiši mazāk kautrētos, vairāk uzticētos,'' par savu darba gaitu sākšanu BKUS žurnālam ''Mammām un Tētiem. Skolēns'' stāsta dermatovenerologs Aleksejs Zavorins. Tā nu kopš vasaras pie ārsta bērnu slimnīcā puiši var nākt uz konsultācijām par seksuāli transmisīvajām slimībām bez ārsta nosūtījuma un bez maksas.

 - Kas ir tās problēmas vai pazīmes, pēc kurām pusaudzis var secināt: jā, man vajadzētu doties uz vizīti pie dermatovenerologa?
 - Pirmkārt, ne vienmēr jābūt sūdzībām, lai nāktu uz šo vizīti – pietiek ar to, ka cilvēkam ir bijušas dzimumattiecības un viņu satrauc, ir vai nav kāda infekcija. Lai šīs bažas kliedētu, jau ir pamats atnākt pie dermatovenerologa. Ja kaut reizi ir bijušas dzimumattiecības, mēs nevaram būt 100% droši, ka mums nav kāda seksuāli transmisīva infekcija. Pat tad, ja lieto barjerkontracepcijas metodes, ir dažādas vīrusu infekcijas, piemēram, cilvēka papilomas vīruss (CPV), kas var tikt nodotas tālāk. Otrkārt, ja ir sūdzības, tad nav jāgaida, bet uzreiz jāpiesakās uz vizīti. Sūdzības var būt dažādas. Ja runājam par tādām klasiskām saslimšanām kā gonoreja vai hlamīdijas, tad puišiem runa ir par uretrītiem, proti, par urīnizvadkanāla iekaisumu. Bieži vien tas saistās ar sāpīgu urinēšanu, ir dedzināšanas sajūta, var būt kādi izdalījumi no urīnizvadkanāla – tie var būt balti vai caurspīdīgi. Var būt palielināti vai sāpīgi limfmezgli cirkšņos. Taču var būt arī slimības, kas ir seksuāli transmisīvas, bet kurām izpausmes var būt plašākas. Piemēram, sifiliss. Sifiliss ir slimība, kas joprojām ir starp mums – tā nav veco laiku slimība, kas sen izskausta. Šī slimība nekur nav pazudusi, un tā var izpausties ar dažādiem ādas izsitumiem, čūliņām ģenitāliju apvidū, ap anālo atveri, arī mutē. Sūdzības var būt diezgan plašas, bet kas ir vēl bīstamāk – to kādu laiku var arī nebūt. Tas var sarežģīt diagnostiku un slimību var atklāt jau ielaistā formā.

 - Cik sifiliss Latvijā ir izplatīts, un vai ar šo slimību saskaras arī pusaudži?
 - Sifiliss ir retāka saslimšana nekā gonoreja un hlamīdijas, tomēr pietiekami izplatīta. Ik gadu kādam pacientam – ne obligāti pusaudzim – es konstatēju šo slimību. Vidēji gadā Latvijā bērniem vecumā līdz 17 gadiem tiek konstatēti četri gadījumi. Bērnam ir jāapzinās, ka lēmums stāties dzimumattiecībās nes arī noteiktu atbildību gan par savu, gan sava partnera veselību un dzīvību. Jāzina, ka ir jāizsargājas, turklāt nevis tikai no grūtniecības, bet arī no seksuāli transmisīvām infekcijām. Un tam drošākais veids, neskaitot atturēšanos, ir prezervatīvs.

 - Kas ir bīstamākais seksuāli transmisīvajās slimībās?
 - No STS visriebīgākās ir vīrusa infekcijas – C hepatīts vai HIV infekcija; mēs, dermatovenerologi, tās diagnosticējam, bet ārstē infektologi. C hepatītu teorētiski var izārstēt, bet ne vienmēr, un kā sekas nākotnē var būt, piemēram, aknu vēzis vai aknu ciroze, un no šīm slimībām cilvēks var iet bojā.
Ja HIV netiek ārstēts, tad seko AIDS, kas ir imūndeficīta sindroms, no kā cilvēks aiziet bojā, jo nespēj pretoties infekcijām. Taču mūsdienās, ja cilvēks laikus vēršas pie ārsta un saslimšana tiek laikus diagnosticēta, neatkarīgi no tā, cik infekcija ir ielaista, var saņemt valsts kompensētu ārstēšanu pret HIV infekciju.

 - Vai redzat tēmas, par kurām, jūsuprāt, vecākiem saviem bērniem ir jāstāsta vairāk, lai raisītu viņos atbildību par savu rīcību?
 - Manā skatījumā šobrīd pieejamā informācija kā pieaugušajiem, tā bērniem nav pasniegta pietiekami uztverami un saprotami. Pusaudži, visticamāk, ir dzirdējuši, ka ir kaut kādas infekcijas, bet es atceros pats sevi pusaudža vecumā – man tas likās kaut kas abstrakts, nesaprotams. Nu jā, teica, ka jālieto prezervatīvs, lai neinficētos; zināju, ka ir kaut kāds HIV, zināju, ka cilvēki no tā mirst. Bet kādā veidā un kāpēc – nezināju. Man šķiet, ka ir maz uzskatāmu materiālu ar attēliem, video, ar pieredzes stāstiem, ko bērns varētu redzēt un izprast, kāpēc tad viņam ir jāizsargājas. Mūsdienās informācijas apkārt ir ļoti daudz, tāpēc grūti no tās izdalīt to, kas ir vērtīgs, patiess un kam var uzticēties. Tomēr vienlaikus bērniem ir brīva pieeja pornogrāfijai, filmām, kur vērojama riskanta uzvedība – nekontrolēta partneru maiņa, neizsargāšanās. Šādā veidā tas tiek kultivēts. Būtu jābūt informācijai, kas nav uzspiedoša, taču sniedz apziņu, ka katrai rīcībai ir sekas, ka vajag izsargāties un kāpēc.

 - Kā jūs vērtējat – cik jaunieši labi zina savas veselības lietas? Dažkārt man rodas sajūta, ka pusaudži ir informētāki nekā mums, pieaugušajiem, šķiet.
Mans priekšstats ir tāds, ka bērni ir ļoti, ļoti dažādi. Es strādāju arī ar pavisam maziem bērniem – nevis STS, bet ādas veselības kontekstā –, un ir tādi bērni, kam ir tikai trīs gadi, bet viņi ir tik apzinīgi, saprotoši, labi komunicējami, visu var sarunāt, uzklausa tevi, reaģē un atbild. Bet ir arī tādi, kam 10 vai pat 18 gadi, un viņš neiet uz kontaktu. Tādēļ jābūt labam psihologam un katram jāmeklē sava pieeja. Domāju, ka darbā ar pacientiem palīdz empātija. Tas rada uzticību tev kā speciālistam. Mums noteikti nevajadzētu domāt, ka pusaudži apriori visu saprot. Lai arī bērni ir ļoti zinoši, ne vienmēr līdz viņiem ir aizgājusi tā pareizākā informācija. Taču jebkurā gadījumā mums ar viņiem ir jārunā vienā valodā; ar bērnu vajag runāt ar cieņu, pietiekami nopietni, bet viņam uztverami.

 - Vai jums šādi jaunieši bez vecākiem mēdz pieteikties uz konsultācijām?
Jā, nāk gan. Un šie pusaudži, kuri atnāk bez vecākiem, parasti ir ļoti patstāvīgi, apzinīgi, ar viņiem vienmēr var visu izrunāt. Taču es domāju, ka tas ir neatkarīgi no vecuma – ja cilvēks redz, ka tu viņu uztver nopietni, uzklausi un sniedz atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, tad viņi lielākoties tev uzticas un kļūst atklātāki.

 - Sakiet – kāpēc jūs izvēlējāties tieši šādu profesiju?
 - Lielākoties tāpēc, ka tā ir ļoti, ļoti plaša. Skolas laikā man padevās daudzas jomas, taču nevienā nejutos vislabākais. Tā man bija arī studiju laikā; es nevarēju izšķirties, vai tā varētu būt ķirurģija, kur visu dienu ir jāoperē un jāatrodas operāciju blokā; man tomēr patīk komunicēt ar cilvēkiem. Vai tā būtu internā medicīna, bet tur būtu mazāk iespēju darboties ar rokām. Līdz pat 4. kursam nebiju domājis par dermatoloģiju, taču mani aizrāva nodarbības – sapratu, ka tā zināmā mērā varētu būt nākotnes profesija. Jo dermatoloģiskas slimības kā, piemēram, psoriāze jeb zvīņēde vai atopiskais dermatīts, lielā mērā saistītas arī ar imūnās sistēmas mijiedarbību ar ādu. Ļoti daudzi jaunie medikamenti iedarbojas tieši uz imūno sistēmu, pareizi to regulējot. Man patika, ka šī joma mūsdienās arvien plašāk balstās zinātnē; patika, ka tajā daudz ir darāms arī ar rokām. Tostarp, ādas ķirurģija, var izņemt veidojumus. Tāpat tiek izmantotas tehnoloģijas, piemēram, lāzertehnoloģijas, kas risina plašu problēmu klāstu, sākot no pigmenta plankumiem līdz labdabīgiem ādas veidojumiem. Tad ir vēl estētiskā medicīna, diagnostika ar dermatoskopiju. Man šķita, ka tā ir interesanta profesija, kur nenogursti no rutīnas, kā arī ir daudz komunikācijas ar cilvēkiem.

 - Ja jums būtu iespēja visiem Latvijas jauniešiem teikt uzrunu, ko jūs viņiem teiktu?
 - Ja tev rodas kāds satraukums par savu veselību, bailes, neziņa, vai nezini, kā rīkoties, tad jāmeklē palīdzība. Bieži vien bailes rodas no neziņas un nepieciešams uzticams speciālists, kas tās kliedē. Nebaidies pavaicāt!

Kas jāzina par pinnēm? Alekseja Zavorina atziņas un ieteikumi:

  • Pieaugušie ar šo problēmu – akni jeb pinnēm – pie manis nāk pat biežāk nekā pusaudži! Jo šī problēma ar pusaudža vecumu var nepāriet.
  • Pinnes nav jāuztver kā norma! Tā ir ādas saslimšana.
  • Ja pinnes ir, uzreiz vajadzētu vērsties pie speciālista, jo 95% var palīdzēt labi un efektīvi. Tāpat no neārstētām pinnēm var palikt rētas.
  • To divu līdz trīs gadu laikā, kad pusaudzis cieš no aknes, var tikt ļoti ietekmēta cilvēka pašapziņa, viņa emocionālais stāvoklis. Jo ne vienmēr pusaudzis šajā laikā apzinās savu patieso vērtību, tāpēc var iedzīvoties kompleksos.

 

Intervija ar dermatovenerologu Alekseju Zavorinu risinājās attālināti, ar speciālistu sarunājās vecāku organizācijas ''Mammamuntetiem.lv'' vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Visu interviju lasiet portālā mammamuntetiem.lv